Raksturīgākie augšņu problēmu veidi

Nepiemērota augsnes struktūra

Lai izveidotu un ilgāku laiku uzturētu labu ūdens izturīgu struktūru, augsnes sistemātiski un vajadzīgajā daudzumā jāmēslo ar organiskajiem mēsliem, jākaļķo vai jālieto ģipsis.
Smilts augšņu bagātināšana ar mālu un organisko materiālu.
Jāaudzē augi ar bagātīgu, dziļu un spēcīgu sakņu sistēmu (daudzgadīgie zālāji, lucerna, āboliņš, rapsis, u.c.).
Jārada labvēlīgi apstākļi slieku darbībai – slieku koprolīti ir ļoti ūdens izturīgi.
Augsne jāapstrādā fizikālās gatavības stadijā (optimāls mitruma saturs) – mitras augsnes smērējas, sausas saputekļojas.
Augsnes zemaramkārtas irdināšana (10-15 cm un dziļāk zem aramkārtas), lai mazinātu sablīvējumu ar dziļirdinātājiem vai kurmjalošana, kas visvairāk aktuāla māla un smaga smilšmāla augsnēm.
Augsnes sintētisko strukturētājvielu izmantošana.

Paaugstināts skābums

Ja augsne ir skāba, sakņu sistēma ir maza, neattīstīta. Bet visraksturīgākā pazīme – sakņu galiņi ir brūni (kā apdeguši), tie ir nedzīvi un viegli notrūkst. Skābā augsnē galvenās augu barotājas – mazās saknītes – spurgaliņas nespēj dzīvot, jo tās ir ļoti maigas. Augsnes skābumu var noteikt pēc augiem – indikatoriem. Ar laiku savairojas augi, kuriem patīk palielināts augsnes skābums: tīruma pērkone, tīruma gaurs, trejkrāsu vijolīte, mazā skābene, ganības vilku kūla, tīrumu kosa, lielā ceļteka. Ja novēro minētās pazīmes savā dārzā, noteikti jādomā, kā situāciju mainīt. Skuju kokiem un acālijām patīk skāba augsne, tām piemērota skābā kūdra. Krāšņumaugi, kas nepanes skābu augsni: dienziedes, flokši, kannas, peonijas, kreses, ipomejas, magones, puķuzirnīši, asteres. No augļu kokiem skābā augsnē neaugs ķirši, plūmes, persiki un vīnogas. Papildinot krāšņumdārzu, noteikti jāpievērš uzmanība stādāmās vietas sagatavošanai bārbelēm, ceriņiem, forsītijām, hortenzijām, irbenēm, budlejām, efejām, jāņogām, klintenēm, kļavām, sausseržiem, segliņiem, spirejām, veigelām, mežvīteņiem, akācijām, vītoliem un zelta lietiem. Taču ar laiku arī šajās vietās mainīsies augsne, tāpēc iesakām padomāt par augsnes kaļķošanu. Veidojas sistemātiski un ilgstoši lietojot fizioloģiski skābus minerālmēslus. Augsnes paskābināšanos veicina lietus, ja nokrišņu ir daudz, ūdens kalciju un magniju (elementus, kas mazina augsnes skābumu) ieskalo dziļākajos augsnes slāņos. Kalcijs un magnijs no augsnes tiek iznests ar augu ražu. Sistemātiski jāveic augšņu kaļķošanas pasākumi ar krītu, dolomīta miltiem vai lapkoku pelniem. Skābajās podzolētajās augsnēs kā fosfora minerālmēslojuma veidu ieteicams lietot – fosforītmiltus.

Sasāļošanās, sārmaina augsnes reakcija.

Sasāļotās augsnes galvenokārt ir piesātinātas ar nātrija, kālija, kalcija un magnija elementiem. Ģipšošana nepieciešama augsnēm, kuras satur vairāk par 10 % nātrija no kopējās augsnes adsorbcijas kapacitātes. Augsnē saistītā nātrija aizstāšana ar kalciju veicina augsnes koloīdu koagulāciju. Novērš augsni ar ģipšošanu – ģipša lietošana. Latvijā ģipsi lieto, kā sēra mēslošanas līdzekli.

Smilts augsne

Jālieto organiskais un minerālais mēslojums. Jāoptimizē augsnes reakcija (lieto kaļķošanas materiālus – skābām augsnēm, ģipsi – bāziskām augsnēm).

Nepietiekams augu barības vielu nodrošinājums

Jālieto lielas organisko mēslu un minerālmēslu devas (regulāri lietojot iegūst labas ražas). Jāpievieno māls, kā arī sadalījušies kūtsmēsli vai komposts savādāk māli ātri izskalosies ārā. Smilšainu augsni ieteicams uzlabot ar kūdru. Tas palīdz noturēt mitrumu un barības vielas. Smilts, kā arī kūdras augsnēs (ko izmanto smilts augšņu ielabošanā) jālieto paaugstinātas kālija mēslojuma normas. Ielabošanā jāizmanto karbonātus saturošus mālus – tas uzlabo adsorbcijas spēju, mitruma režīmu, hidrofizikālās un ķīmiskās īpašības, augsnē saistās vairāk augiem nepieciešamās barības vielas, saglabājas mitrums un paaugstinās auglība.

Māla augsne

Viens no galvenajiem uzdevumiem ir augsnes struktūras veidošana, jo Latvijas māla augsnēs visumā ir maz aktīvo augsnes struktūras stabilitāti veicinošo māla minerālu. Jālieto daudz organisko mēslu. Nepieciešama minerālmēslu lietošana. Māla augsnes mazāk jāmēslo ar kālija minerālmēsliem, toties reizēm var izjust fosfora deficītu. Augsnes ar skābu reakciju jākaļko. Ja augsne ir smaga vai mālaina, ieteicams veikt tās uzlabošanu ar smilti, kas veicinās gaisa apmaiņu augsnē un ūdens caurlaidību. Dziļirdināšanas un kurmjalošanas ietekmē uzlabojas māla un mālaino augšņu gaisa un mitruma režīms. Pēc uzirdināšanas māla augšņu mitrumietilpība pieaug no 24.6 līdz 26.3 %, bet vīšanas mitrums samazinājies par 2.5 %. Pēc dziļirdināšanas augsnes aktīvais slānis spējīgs akumulēt par 10 – 20 mm lielāku mitruma daudzumu – uzlabo augu augšanas apstākļus gada sausajos periodos.

Kūdras augsne

Intensīvi apsaimniekojot kūdru tā slānis laika gaitā var izzust, taču piearot pakāpeniski klāt zem tā atrodošos minerālgrunti ievērojot pareizu agrotehniku ar laiku var izveidot auglīgu, ar trūdvielām bagātu augsni. Šādai augsnei salīdzinājumā ar tipisku kūdras augsni ir daudz pozitīva: lauksaimniecības mašīnas šādā augsnē mazāk grimst, nedraud aizdegšanās briesmas, samazinās vēja erozijas iespējamība, uzlabojas augsnes temperatūras režīms – optimālā temperatūra šādā augsnē iestājas 2 – 3 nedēļas agrāk, samazinās vēlo pavasara un agro rudens salnu varbūtība, uzlabojas augsnes agrofizikālās un agroķīmiskās īpašības – samazinās augsnes skābums, palielinās augiem uzņemamo barības vielu daudzums, uzlabojas audzēto kultūraugu produkcijas kvalitāte. Minētais attiecināms daļēji uz kūdrājiem, kuru pamatnē ir labi filtrējoša smilts. Seklos purvos ar smilšainu pamatni kūdras slāna saplakšana un izzušana ir jāaizkavē ar visiem līdzekļiem – vietās, kur iztvaikošana pārsniedz nokrišņus var sekmēt tuksneša veidošanos. Pēc nosusināšanas kūdras augsnēm bagātīgi jādod fosfors un kālijs.

Augsts gruntsūdens līmenis, mitras augsnes

Jāveic gruntsūdeņa līmeņa pazemināšana ierīkojot drenāžu. Jo slapjāki nokrišņiem bagātāki ir gadi, jo smagākās augsnēs augi prasa dziļākus grunstūdens līmeņus. Jo vieglākas pēc granulometriskā sastāva ir augsnes un sausāki ir gadi, jo augstāk ir pieļaujami gruntsūdens līmeņi. Zemaramkārtas drenēšana ierīkojot tos vismaz 30 cm dziļumā ar atbilstošo slīpumu drenāžas sistēmas. Ieplakās uzkrājušās virsūdens novadīšana ierīkojot virszemes noteces vagas.