ZĀĻU DIENA

Jau sākot no Ziemassvētkiem, mēs gaidām Līgo dienu, jo gribam izjust to augšanas un ziedēšanas skurbumu, kāds mūs apņem šajā dabas kulminācijas brīdī, un gribam paši augt un ziedēt kā līdzīgi starp līdzīgiem ar puķēm un kokiem. Taču ziedu mums nav, tāpēc mēs tos aizņemamies no kokiem un puķēm, lai pītu vainagus. Tos liekam galvā, izdaiļojam pagalmu, ēkas un pat lopiņus, jo mums gribas, lai viss apkārt būtu skaists un ziedētu.

Nudien, nekas tā neizdaiļo meitenes un sievas kā ziedu un zāļu vainagi, kas rotā galvas Līgo vakarā. Šī tradīcija iet caur gadu simtiem un turpināsies mūžīgi, jo cilvēks ir dabas bērns un tam vienmēr patiks rotāties.

Pastāv tradīcija Zāļu dienas vainagus sažāvēt un saglabāt ziemai. Tos var un vajag izmantot veselības stiprināšanai. Novērots, ka ozollapu vainags, pakārts gultas galvgalī, samazina asinsspiedienu, bet vībotnes zariņu vainags novērš nelabus sapņus un nakts murgus. Puķu ziedu vainadziņus var peldināt vannā un baudīt burvīgo smaržu, ko atraisa ūdens. No vainadziņa var pagatavot novārījumu un izmantot gara uzmešanai peroties, no tā var pagatavot zāļu tīstoklīti un izmantot ķermeņa ierīvēšanai. Galu galā, ja vainadziņš pagatavots no pazīstamiem augiem, piemēram, no āboliņa, to var apliet ar tīru avota ūdeni, nedaudz pavārīt un pagatavot veselīgu spēcinošu tēju, ko baudīt pirtī un pēc pirts.

Vasaras saulgriežu laikā var vākt daudzus ārstniecības augus, taču ne visus – tikai tos, kas sākuši ziedēt. Tad tie uzkrājuši daudz aktīvu vielu un ir vēl pietiekami mīksti, lai tās atdotu. Ap šo laiku (nedēļu agrāk vai vēlāk – kā nu kuru gadu sanāk) zied baltā (smaržīgā, ķerainā) madara, savvaļas burkāns, saukts par suņuburkšķi, ķimene, pīpene, margrietiņa, rudzupuķe, jasmīns, sarkanais un baltais āboliņš, pēterpuķe, pļavas ģerānija, avene, zemene, kalme, kumelīte, lielā nātre, panātre, plikstiņš, raskrēsliņš, ugunspuķe, plostbārdis, kazroze, ārstniecības veronika, dumbrāju veronika, vībotne, lielziedu vīgrieze, tīruma vijolīte, vārnkāja, auzas, baltdadzis. Tie visi ir ārstniecības augi, un to izmantošanas iespējas var būt ļoti dažādas – var pagatavot tēju, izmantot pirts slotiņas sastāvā, masāžas tīstoklīšu pagatavošanai, pirts gara aromatizēšanai, pirts lāvas zāļu paklājiņa veidošanai un pirts priekštelpas izdaiļošanai.

Augus lāvas zāļu paklājiņam var vienkārši sapļaut pļavā, kur ir liela augu dažādība, kādā nojumītē izžāvēt un uzglabāt audekla maisos sausā, siltā telpā. Ieteicams safasēt tik lielos maisos, lai pietiktu vienai pirts iešanas reizei. Pēc kaltētās zāles uzklāšanas uz lāvas tā jāaplej ar karstu ūdeni un jāuzmet gars, tad uzreiz būs sajūtams spēcīgs, patīkams vīstoša siena aromāts, kas dos arī aromterapijas dziedinošo efektu.

Ja minētos augus vāc tējai, tos pirms žāvēšanas ieteicams sasmalcināt, lai būtu vieglāk izžāvēt, dozēt un sajaukt kompozīcijās.

Aptiekās var iegādāties mūsu gatavoto tēju pirtij ar nosaukumu “Pirts veselības tēja”. Ar labu gribu un nelielu piepūli to var pagatavot pašu spēkiem. Šīs tējas sastāvā esam ielikuši liepu ziedus un aveņu lapas – svīšanas veicināšanai, pūķgalves, ugunspuķes lakstus un bērza lapas – organisma attīrīšanai, aktivizējot aknu, zarnu trakta un nieru darbību, asinszāles lakstus – imunitātes stiprināšanai. Ņem visu pa vienai saujai (vienīgi asinszāli ņem mazāk – dažas šķipsniņas) un sajauc. Pirts procedūras laikā ņem 3 ēdamkarotes šīs tējas maisījuma, aplej ar litru vāroša ūdens, atstāj ievilkties 15–20 minūtes un dzer, kad slāpst. Vispār pirtī jālieto daudz šķidruma, jo organisms pastiprināti svīst un to zaudē. Var, protams, pirtī izdzert kādu kausu alus, tomēr ieteicamāk dzert tēju, un šeit piedāvātā ir gana laba.

Ārstniecības augus pirtsslotās vienus pašus siet un izmantot ir diezgan neparocīgi, jo tie vienā mirklī pārvēršas par slapju masu, bez satura un formas, tāpēc labāk tos ievietot zaru slotās. Tiesa gan, pēdējos gados līdz saulgriežiem daudzi koki vēl nebija sasnieguši tādu briedumu, lai tos varētu siet slotās. Tomēr labākā no visām slotām ir un paliek bērza slotiņa. Ja to pagatavo tieši pirms pirts, nevajag pirms pēršanās slotas mērcēt un ar tām mest garu un stipri zvetēt – ne jau spēcīgā uzsitienā ir pēršanās māksla.