Pokaiņi

Šis raksts radās, iepilot pēdējam pilienam manā pacietības kausā pēc Ivara Vīka raksta «Par neparasto mums blakus» «Zemgalē». Sākšu ar paldies Vīka kungam. Paldies par to, ka viņš ar saviem rakstiem liek man iedziļināties parādību un apkārtējo notikumu cēloņos, izskaidrojumos, rakties pa enciklopēdijām, pētīt vecas kartes, to, kas tepat līdzās. Paldies Ivaram Vīkam, ka viņš ir viens no nedaudzajiem mūsu rajona vēstures pētniekiem. Taču te šie paldies varētu arī beigties. Mūsu rajona avīze, «Dziednieka» un citos preses izdevumos ir bijušas vairākas publikācijas tieši par Pokaiņu apkārtni. Vēlos izanalizēt vaira kas tajās izvirzītas idejas, kuras man šķiet kļūdainas. Uzdrošinos to da rit, jo esmu ieguvusi augsta ko izglītību specialitātē «ģeogrāfija», kas ļauj pārzināt dziļāk tas parādības, par kuram publikācija ir spriests stipri virspusēji Gluži neviļus, to visu lasot, ienāk prata sīka domiņa - ja es kaut ko neesmu citur redzējis vai neprotu iz-skaidrot, tad tas noteikti ir unikāls, par dabisks, mistisks, noslēpumains... Par Pokaiņiem esmu lasījusi arī I.Strautnieka, R.Griškjana, R.Rozītes, M.Atgāža, Z.Andersones, J.Urtāna, A.Buiķa un citu publikācijas. Divu gadu laikā, Pokaiņos dzīvojot un ņemot vērā daudzos viedokļus, esmu mēģinājusi tos sintezēt. Taču Pokaiņi lai paliek atsevišķa sarunas tēma. Pārejam pie parādībām. Kas tad ir viskliedzošākās aplamības Ivara Vīka publikācijā, kuras gribētos bez «noslēpumiem» atspēkot? Fantāzija, nevis fakti Kāds ir toponīmu (vietvārdu) skaidrojums? Varianti. Tērvete: terve (igauņu)–veselība. Pokaini: puha (igauņu) - svēts. Tuntuļi: ton’t (igauņu) –gari Dobele: top (angļu). Zebrus: soprus - draudzība Kādi zemūdens akmeņi šeit slēpjas? Tie vispirms ir vietvārdu maiņa laika gaitā. Papētot 1937. gada šī apvidus karti, atradu faktu, ka pašreizējās Pokaiņu mājas saucās «Prinči», bet ir arī Vec- un Jaunpokaiņi - manas mājas un mājvieta - uz ziemeļiem no tām pie vecā ceļa. Ja piekrītam teorijai, ka pēc ledus laikmeta, ciltīm virzoties uz ziemeļiem, šai teritorijā vispirms ienākušas somugru ciltis, kurām vēlāk mūsu zemgaļu (Ivara Vīka variantā - Ietu) ciltis likušas atkāpties tālāk uz ziemeļiem, tad mums jāklusē un jānolaiž ausis. Esam taču to barbaru pēcteči, kuri no šejienes padzina izglītotākus bāleliņus, kuri droši vien arī veidoja Pokaiņus, tādēļ arī latviešu tautā nav nostāstu par šo vietu. Un tad mums nav jālepojas, bet jākaunas, ka esam sagrāvuši to, ko mums atstāja augstākas kultūras ļaudis. Par toponīmu izcelšanos no citu tautu valodām: gluži visas pasaules tautas jau te pāri negāja. Vismaz ne tik daudz, lai piebārstītu Latviju ar savas cilmes vārdiem. Ja mājvārdu cilmi saista tikai un vienīgi ar dzīves realitātēm, tad ko varētu simbolizēt «Nēģi» un «Selgas» tālu no ūdeņiem? No Bēnes uz Auces pusi blakus atrodas divas mājas «Dzejoļi» un «Dziesmiņas». Vai tad tur visu laiku lasa dzejoļus vai dzied? Vēl par Tuntuļiem. Ivars Vīks ir atļāvies patvaļīgi skaidrot pat tīri latviska vārda izcelsmi ar igauņu vārda palīdzību. Galīgi nepamatoti ir tālākie secinājumi - «tā kā Tuntuļu kalnā rēgi nav redzēti» (lasi - es neesmu redzējis), tad patvaļīgi pārnesīsim šo nosaukumu uz ieleju! Jāatgādina, ka vecais ceļš negāja pa tagadējo trasi, tādēļ, lai gluži vienkārši bijušo «Vecpokaiņu» saimniekam piederošo ieleju nodēvētu par Parādību ieleju, ir vajadzīgs daudz fantāzijas. Faktu šai kalambūrā nav nekādu. No kurienes cēlušies akmeņi? Gribu runāt par aplamo parādību un procesu skaidrojumu «mana sfēra» - ģeoloģija, klimatoloģija. Citāti būs no Ivara Vīka dažādu gadu publikācijām dažādos preses izdevumos. Īsuma labad nenorādīšu katram rakstam nosaukumu un datumu. Vēl jo vairāk to daru tāpēc, ka vaira kas šīs aplamas idejas esmu lasījusi vārds vārdā tādas pašas gan «Zemgale», gan «Dziednieka», gan «Latvju ceļotājā». «Sļūdonis... katrā konkrēta vietā Latvijā atnesis kādu konkrētu klints gabalu no kādas vietas Skandinavijā...» «Ja akmeņi būtu vākti vienā vietā, to sastāvam jābūt daudzmaz vienveidīgam.» Ledājs uz Latviju virzījās vairāku t.s. «mēļu» veidā, arī vairākas reizes, tādēļ izkusušajā morēnas materiālā, īpaši Latvijā, kas atrodas samērā tālu no ledāja centra, šāda vienveidība nav vērojama. Ir gan akmeņu masā sastopami t.s. vadakmeni (tos var apskatīt Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes ģeogrāfijas muzejā Rīgā), granīti vai cita sastāva ieži, kuri Skandināvijā sastopami tikai kāda konkrēta vieta, piemēram, Ālandu salās. Pēc to klātbūtnes var secināt par iespējamo ledāja kustības virzienu, bet tas nenozīmē, ka mums virs galvas vienā paugurā var nofiksēt izbērtu, piemēram, vienu vagonu Ālandu kvarca porfīri. Ja man neticat par akmeņu daudzveidību, varu piedāvāt apmeklēt vairākus grants karjerus tepat Dobeles rajonā. Tur ieraudzīsit vēl lielāku krāsainību, apdarinātību (jā, starp citu, ari apaļo un ovālo formu akmeņi ieguvuši ledāja masā, beržoties gar tā gultni un cits gar citu). Kokmuižas karjerā pie Ķeveles atradām akmeņus gan ar «dīvainiem burtiem», gan krusta zīmēm, gan skaistām kvarcīta drukām. Apskatot atsegumus jebkurā Pokaiņu paugurā, kā arī nedaudz parokot, domāju, ir pietiekami skaidrs, ka pauguri sastāv no samērā lieliem dažādu izmēru laukakmeņiem, tātad kaudzes esošo akmeņu daudzumu bez grūtībām var savākt tepat uz vietas (ka, piemēram, ik pavasari nolasot «Vecpokaiņu» kartupeļu lauku). Pēdējais teikums, protams, nenozīmē, ka es atbalstu Pokaiņu kaudžu rašanās versiju, ka lauku atbrīvošanu no akmeņiem. Iedomāts un reāls Tagad par līnijām uz zemeslodes - iedomātām un reālām. «Latvija atrodas zemeslodes centrālajā merididnā un kritiskā šķēluma joslas krustpunktā.» «Velkot ap Pokainiem iedomātu apli, kura rādiuss atbilst Mēness apkārt metram, Pekaiņi iezīmejas kā Ziemeļu puslodes centrs.» Meridiāni ir iedomātas līnijas uz zemeslodes, par sakuma meridiānu jeb 0" meridiānu pieņemts Grīničas meridiāns, kas savieno ziemeļu un dienvidu polus un iet caur Griničas observatoriju Londonas tuvumā. Pokaiņi atrodas samēra tuvu 23" austrumu gamma meridiānam, kas ir viens no 360 meridiāniem. Patiesība jau meridiānu daudzums ir bezgalīgs, bet tādu centrālo nevar atrast atsķiribā no paralēlēm, kur 0" paralēle viennozīmīgi ir ekvators. (Šis zināšanas var atrast mana 7. klasei domātāja ģeogrāfijas macību grāmatā.) Viegli saprast, ka apļus ar Mēness apkārtmēra rādiusu ziemeļu puslode var novilkt neierobežota skaita (to gan pieradītu matemātikas zinātne, ne ģeogrāfija). Par «kritiska sķēluma joslu» - klusēsim... Skābe egļu mežā „Pauguri ir apauguši ar īpatnu mežu, bez pameža...”” Un par to pašu meža tēmu: „Augošās egles ar saknēm izdala spēcīgu skābi, kas šīs vērtības iznīcina. Eglītes jāizcērt. „Ar Latvijas mežu īpatnībām un podzoletās augsnes tipu, kas sastopams egļu mežos, vislabāk iepazīties LPE 5.2 sējumā. Ja kādu iemeslu dēl tas nav pieejams, tad Īsuma paskaidroju. Stādītā egļu mežā pameža nav divu iemeslu dēļ: eglīšu «jaunībā» tas tiek atēnotas - izcirsti ātraudzīgākie lapu koki šais stādījumos. Vēlāk, kad biezais egļu stādījums ir pietiekami liels, tur neaug pamežs saules gaismas un barības vielu trūkuma dēļ, jo skujkoki, kā zināms, nemet skujas katru gadu. Bez tam to kopmasa ir niecīga, salīdzinot ar kritušo lapu masu. Skābe egļu mežos veidojas, sadaloties sveķainajam skujam, bet skābumu augsnei dod ne tik daudz šī skābe kā fakts, ka skujkoku mežs aug viena vieta ilgstoši, augsne šai vieta kļūst nabadzīga ar barības vielām, kas ieskalojas augsnes dziļākajos slāņos, atstājot tuvāk virskārtai t.s. podzola slāni, kurs palielināta kvarca daļiņu sastāva dēļ ir ar skābu reakciju. Jāpiebilst, ka neviena augsne Latvija gan laikam nevar veidot tik daudz dabai un cilvēka radītajiem priekšmetiem kaitīgas skābes, ka to dara skābie lieti, kuri nelīst tikai egļu mežos. Līst tāpat kā citur Latvijā «Virs Pokainiem debesis, kā likums, ir daudz. gaišākas nekā citur, tur spīd saule... rudeņos mākoni, sastopot kādu daudzus kilometrus augstu barjeru, maina savu virzienu.» Dzīvoju Pokaiņos jau otro gadu? = Lietus līst un saule spīd tieši tāpat kā citur Latvijā. Mūsu rajonā šāda vieta (ģeogrāfiskos mērogos - mikroobjekts), kas ietekmē klimatu apkārtnē, gan ir. Pēc maniem ilggadējiem novērojumiem tāds ir Zebrus ezers., kurš (it īpaši rudeņos, kad ūdens vel ir silts, bet sauszeme jau atdzisusi) var ar augšupejoša gaisa strāvu palīdzību šķirt mākoņus. Kopumā Latvijā mākoņu «aizķeršanās» aiz paugurainēm nav nekas pārdabisks. Lai gan augstākās Kursas augstienes nepaceļas virs 200 m v.j.l., Latvijas nokrišņu kartē (sk. jauno «Jāņa sētas» Latvijas atlantu, 13. lpp.) tās ir labi saskatāmas kā vietas ar paaugstinātu nokrišņu daudzumu. Par šī procesa fizikālajām norisēm var izlasīt P.Astapenko grāmatā «Kāds būs laiks?». To, ka Dobeles rajonā pārdabiski spēki nokrišņu sadalījumā tomēr piedalās, liecina vairākus gadus vecie «Sprīdīša» dalībnieku novērojumi. Kad Miķelis Gediņš savulaik lika distances, «Sprīdīša» startu laikā allaž pat ilgstoša lietus apstākļos mākoņi pašķīrās, lai vakarā atkal atsāktu līt. (Par burvju vārdu vai šamanisku darbību izmantošanas iespējamību konsultēties pie M. Gediņa rehabilitācijas centrā «Tērvete».) Mirāža vai ainava? Beidzot ķeramies pie «Zeltiņu» liepām. Lai varētu «izskaidrot neizskaidrojamo», esmu veikusi šādas darbības: ar mašīnu n reizes nobraucu šo ceļa gabalu; (Lūdzu, dārgie rajona iedzīvotāji, jūs to nedariet, jo ceļš tā cietīs, ka remontam ierobežoto līdzekļu dēļ nevarēšu bērnus aizgādāt uz skolu.) sameklēju plauktā un pārlasīju A. Muranova grāmatu «Neparasto un bargo dabas parādību pasaulē» («Zvaigzne», 1979, palīglīdzeklis skolēniem); kopā ar vietējo mērnieci pārbaudījām ceļa Dobele - Ile konfigurāciju. Patiesība ir krietni vienkāršāka par parādībām. Taisnajā ceļa posmā (par to varbūt der painteresēties, kāda padomju inženiera roka to novilkusi precīzi šādi) no Tuntuļo līdz Veču kalnam pēdējais (t.i., Veču kalns) un mežs aizsedz skatam Rakažkalnu un pārējo apkārtni, tādēļ, kā jau ielejā, redzams priekšā atrodošais augstākais punkts. Aiz liepas Veču kalna ceļš pagriežas pa labi, tādēļ priekšplānā izvirzās ar mežu apaugušais Rakažkalns, bet, kad ceļš aiz līkuma atkal pagriežas pa kreisi, kā jau tam jābūt, atkal redzamas «Zeltiņu» liepas. Vēl jāpiebilst, ka skatu, ko KATRU DIENU N REIZES var redzēt VISI cilvēki, nesauc par mirāžu, bet par skatu, ainavu, apkārtni un tamlīdzīgi. Mirāža būtu tad, ja liepu tur nebūtu. Arī attālums no Tuntuļu kalna (4,5 km) nav tik liels, lai realitātē neieraudzītu varenu liepu. No Kaķeniekiem skaidrā laikā var labi redzēt Brocēnus, kas atrodas ap 25 km attālumā, bet no Bukaišu pagasta «Salnām» - apmēram tikpat tālu esošo Akmenes cementa rūpnīcu. Tikai man nekad prātā nebija ienācis, ka redzu mirāžu... Varbūt atbalsojas Runājot par skaņām, ļoti lielu lomu spēlē atmosfēras stāvoklis: gaisa mitrums, putekļu daudzums, arī tieši augšējās atmosfēras stāvoklis. Var būt, ka skaņas atbalsojas no zemajiem (nav datu par vidēji augstajiem) mākoņiem vai ūdens tvaiku sakopojuma atmosfērā, kas mums no lejas vēl nav redzams kā mākonis. Raudzīsimies ar izglītotām acīm Apkopojot visu iepriekš sacīto, es Vīka kungam ļoti silti ieteiktu: pirms kādu vietu vai parādību pasludināt par unikālu, PAŠAM vajag iepriekš pārliecināties, vai līdzīgi procesi un parādības nav novērojamas arī pilnīgi PARASTAS vietās. Ja veikti desmit eksperimentu, deviņi parastās vietās un desmitais unikālajā, un tiem pirmajiem deviņiem bijuši negatīvi rezultāti, un tikai desmitajam pozitīvs, tad būtu pamats apgalvot, ka tiešām ir darīšana ar unikalitāti. Diemžēl man Latvijā vairāk ir gadījies staigāt pa parastām vielām, kur, ar vērīgām (lasi: izglītotām) acīm raugoties, arī var saskatīt ne mazums unikāla. To pašu un labu veselību novēlu ari Vīka kungam! Anita Biseniece, ģeogrāfe